Kaut kādā jūlija svētdienā izdomāju pamīt pedāļus, laiks arī likās pateicīgs, spīdēja saule, pūta neliels vējš.
Labi, sāku mīt, pēc ~20 nomītiem km sākās: mākoņi sabiezēja, kļuva draudīgi tumši, sāka ducināt pērkons, vējš arī sāka pieņemt vētras apveidus, ceļa malās sāka parādīties nolūzuši zari, pabraucot garām Kalnagala slūžām sākās gāziens. Pēc minūtes jau bija vienalga cik stiprs lietus gāž, visas vīles jau bija slapjas. Labi vien, ja redzamība būtu kaut kāda, nācās mīt gandrīz uz dullo, labi, ka latvāņi lieli izauguši gar ceļmalām, vismaz varēja redzēt ceļa robežas. Tā līdz Nagļiem aizminu, tur nedaudz izbaudīju asfalta priekus un laidu tālāk uz Īdeņu, ceļs ne īpaši patīkams, vidū trepe pa malām grimst iekšā.
Beigās sanāca nomīt ~68km ( ~40km pa lietu, kartē atzīmēts ar zilo) pa dubļiem minu ~3 ar asti stundas.
Velo ilgi nācās atbrīvot no labumiem
Ja interese, neliels info par maršrutu
Labs rakstiņš, un labs brauciens arī.
AtbildētDzēstTā turpināt. Vasaras slaistīšanās būs garām, sāksim akal mīties piedzīvojumus meklēt :)